finio

Latín

fīniō
clásico (AFI)	[ˈfiː.nɪ.oː]
rima	i.ni.o

Etimología

de fīnis ("límite").

Verbo transitivo

presente activo fīniō, presente infinitivo fīnīre, perfecto activo fīnīvī, supino fīnītum.

1: Limitar, poner límites.

2: Fijar.

3: Precisar.

4: Poner fin, acabar.

5

Morir.

Uso: con pasiva

Verbo intransitivo

6: Acabar, morir.

Conjugación

Flexión de fīniōcuarta conjugación, perfecto con v

indicativo		singular			plural
indicativo		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	fīniō	fīnīs	fīnit	fīnīmus	fīnītis	fīniunt
	imperfecto	fīniēbam	fīniēbās	fīniēbat	fīniēbāmus	fīniēbātis	fīniēbant
	futuro	fīniam	fīniēs	fīniet	fīniēmus	fīniētis	fīnient
	perfecto	fīnīvī	fīnīvistī	fīnīvit	fīnīvimus	fīnīvistis	fīnīvērunt, fīnīvēre
	pluscuamperfecto	fīnīveram	fīnīverās	fīnīverat	fīnīverāmus	fīnīverātis	fīnīverant
	futuro perfecto	fīnīverō	fīnīveris	fīnīverit	fīnīverimus	fīnīveritis	fīnīverint
pasivo	presente	fīnior	fīnīris, fīnīre	fīnītur	fīnīmur	fīnīminī	fīniuntur
	imperfecto	fīniēbar	fīniēbāris, fīniēbāre	fīniēbātur	fīniēbāmur	fīniēbāminī	fīniēbantur
	futuro	fīniar	fīniēris, fīniēre	fīniētur	fīniēmur	fīniēminī	fīnientur
	perfecto	fīnītus ^{-a, -um} sum (part. perf. seguido del presente indicativo de sum)
	pluscuamperfecto	fīnītus ^{-a, -um} eram (part. perf. seguido del imperfecto indicativo de sum)
	futuro perfecto	fīnītus ^{-a, -um} erō (part. perf. seguido del futuro indicativo de sum)
subjuntivo		singular			plural
subjuntivo		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	fīniam	fīniās	fīniat	fīniāmus	fīniātis	fīniant
	imperfecto	fīnīrem	fīnīrēs	fīnīret	fīnīrēmus	fīnīrētis	fīnīrent
	perfecto	fīnīverim	fīnīverīs	fīnīverit	fīnīverīmus	fīnīverītis	fīnīverint
	pluscuamperfecto	fīnīvissem	fīnīvissēs	fīnīvisset	fīnīvissēmus	fīnīvissētis	fīnīvissent
pasivo	presente	fīniar	fīniāris, fīniāre	fīniātur	fīniāmur	fīniāminī	fīniantur
	imperfecto	fīnīrer	fīnīrēris, fīnīrēre	fīnīrētur	fīnīrēmur	fīnīrēminī	fīnīrentur
	perfecto	fīnītus ^{-a, -um} sim (part. perf. seguido del presente subjuntivo de sum)
	pluscuamperfecto	fīnītus ^{-a, -um} essem (part. perf. seguido del imperfecto subjuntivo de sum)
imperativos		activo			pasivo
imperativos		presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)	presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)
	singular	fīnī	fīnitō	fīnitō	fīnīre	fīnītor	fīnītor
	plural	fīnīte	fīnītōte	fīniuntō	fīnīminī	—	fīniuntor
		presente	perfecto	futuro	presente	perfecto	futuro
infinitivos		fīnīre	fīnīvisse	fīnītūrus ^-a,-um esse	fīnīrī	fīnītus ^-a,-um esse	fīnītum īrī
participios		fīniēns (fīnientis)	—	fīnītūrus ^-a,-um	—	fīnītus ^-a,-um	—
		gerundio			gerundivo	supino
		acusativo	genitivo	dativo/ablativo	gerundivo	acusativo	dativo/ablativo
		fīniendum	fīniendī	fīniendō	fīniendus ^-a,-um	fīnītum	fīnītū

Flexión de fīniōcuarta conjugación, perfecto con v, intransitivo

indicativo		singular			plural
indicativo		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	fīniō	fīnīs	fīnit	fīnīmus	fīnītis	fīniunt
	imperfecto	fīniēbam	fīniēbās	fīniēbat	fīniēbāmus	fīniēbātis	fīniēbant
	futuro	fīniam	fīniēs	fīniet	fīniēmus	fīniētis	fīnient
	perfecto	fīnīvī	fīnīvistī	fīnīvit	fīnīvimus	fīnīvistis	fīnīvērunt, fīnīvēre
	pluscuamperfecto	fīnīveram	fīnīverās	fīnīverat	fīnīverāmus	fīnīverātis	fīnīverant
	futuro perfecto	fīnīverō	fīnīveris	fīnīverit	fīnīverimus	fīnīveritis	fīnīverint
pasivo	presente	—	—	fīnītur	—	—	—
	imperfecto	—	—	fīniēbātur	—	—	—
	futuro	—	—	fīniētur	—	—	—
	perfecto	fīnītum^* est (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
	pluscuamperfecto	fīnītum^* erat (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
	futuro perfecto	fīnītum^* erit (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
subjuntivo		singular			plural
subjuntivo		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	fīniam	fīniās	fīniat	fīniāmus	fīniātis	fīniant
	imperfecto	fīnīrem	fīnīrēs	fīnīret	fīnīrēmus	fīnīrētis	fīnīrent
	perfecto	fīnīverim	fīnīverīs	fīnīverit	fīnīverīmus	fīnīverītis	fīnīverint
	pluscuamperfecto	fīnīvissem	fīnīvissēs	fīnīvisset	fīnīvissēmus	fīnīvissētis	fīnīvissent
pasivo	presente	—	—	fīniātur	—	—	—
	imperfecto	—	—	fīnīrētur	—	—	—
	perfecto	fīnītum^* sit (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
	pluscuamperfecto	fīnītum^* esset (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
imperativos		activo			pasivo
imperativos		presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)	presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)
	singular	fīnī	fīnitō	fīnitō	—	—	—
	plural	fīnīte	fīnītōte	fīniuntō	—	—	—
		presente	perfecto	futuro	presente	perfecto	futuro
infinitivos		fīnīre	fīnīvisse	fīnītūrus ^-a,-um esse	—	—	—
participios		fīniēns (fīnientis)	—	fīnītūrus ^-a,-um	—	fīnītum^*	—
		gerundio			gerundivo	supino
		acusativo	genitivo	dativo/ablativo	gerundivo	acusativo	dativo/ablativo
		fīniendum	fīniendī	fīniendō	fīniendum^*	fīnītum	fīnītū
^* Verbos intransitivos o verbos usados intransitivamente solo emplean el participio perfecto pasivo y el gerundivo en construcciones impersonales en el nominativo singular neutro.

Referencias y notas

Este artículo ha sido escrito por Wiktionary. El texto está disponible bajo la licencia Creative Commons - Atribución - CompartirIgual. Pueden aplicarse cláusulas adicionales a los archivos multimedia.