notarius

Latín

notārius
clásico (AFI)	[nɔˈtaː.rɪ.ʊs]
rima	a.ri.us

Etimología

De nota ("marca") y el sufijo ārius.

Sustantivo masculino

*notārius, notāriī*
	Singular	Plural
2.ª declinación (-us)
Nominativo	notārius	notāriī
Vocativo	notārie	notāriī
Acusativo	notārium	notāriōs
Genitivo	notāriī	notāriōrum
Dativo	notāriō	notāriīs
Ablativo	notāriō	notāriīs

1: Taquígrafo, estenógrafo.[1]

b: Escriba, copista, amanuense, secretario.[1]

Adjetivo

*notārius, notāria, notārium*
	Singular			Plural
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
	Masculino	Femenino	Neutro	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	notārius	notāria	notārium	notāriī	notāriae	notāria
Vocativo	notārie	notāria	notārium	notāriī	notāriae	notāria
Acusativo	notārium	notāriam	notārium	notāriōs	notāriās	notāria
Genitivo	notāriī	notāriae	notāriī	notāriōrum	notāriārum	notāriōrum
Dativo	notāriō	notāriae	notāriō	notāriīs	notāriīs	notāriīs
Ablativo	notāriō	notāriā	notāriō	notāriīs	notāriīs	notāriīs

2: Perteneciente o relativo a la taquigrafía o estenografía.[1]

Referencias y notas

Georges, Heinrich (1913). "notarius". En: Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch. Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft

Este artículo ha sido escrito por Wiktionary. El texto está disponible bajo la licencia Creative Commons - Atribución - CompartirIgual. Pueden aplicarse cláusulas adicionales a los archivos multimedia.