pandatus
Latín
| pandātus | |
| clásico (AFI) | [panˈdaː.tʊs] |
| rima | an.da.tus |
Forma verbal
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um) | ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | pandātus | pandāta | pandātum | pandātī | pandātae | pandāta |
| Vocativo | pandāte | pandāta | pandātum | pandātī | pandātae | pandāta |
| Acusativo | pandātum | pandātam | pandātum | pandātōs | pandātās | pandāta |
| Genitivo | pandātī | pandātae | pandātī | pandātōrum | pandātārum | pandātōrum |
| Dativo | pandātō | pandātae | pandātō | pandātīs | pandātīs | pandātīs |
| Ablativo | pandātō | pandātā | pandātō | pandātīs | pandātīs | pandātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de pandō.
Referencias y notas
Este artículo ha sido escrito por Wiktionary. El texto está disponible bajo la licencia Creative Commons - Atribución - CompartirIgual. Pueden aplicarse cláusulas adicionales a los archivos multimedia.