denarratus
Latín
| dēnarrātus | |
| clásico (AFI) | [deː.narˈraː.tʊs] |
| rima | ar.ra.tus |
Forma verbal
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um) | ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | dēnarrātus | dēnarrāta | dēnarrātum | dēnarrātī | dēnarrātae | dēnarrāta |
| Vocativo | dēnarrāte | dēnarrāta | dēnarrātum | dēnarrātī | dēnarrātae | dēnarrāta |
| Acusativo | dēnarrātum | dēnarrātam | dēnarrātum | dēnarrātōs | dēnarrātās | dēnarrāta |
| Genitivo | dēnarrātī | dēnarrātae | dēnarrātī | dēnarrātōrum | dēnarrātārum | dēnarrātōrum |
| Dativo | dēnarrātō | dēnarrātae | dēnarrātō | dēnarrātīs | dēnarrātīs | dēnarrātīs |
| Ablativo | dēnarrātō | dēnarrātā | dēnarrātō | dēnarrātīs | dēnarrātīs | dēnarrātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de dēnarrō.
Referencias y notas
Este artículo ha sido escrito por Wiktionary. El texto está disponible bajo la licencia Creative Commons - Atribución - CompartirIgual. Pueden aplicarse cláusulas adicionales a los archivos multimedia.