ominatus
Latín
| ōminātus | |
| clásico (AFI) | [oː.mɪˈnaː.tʊs] |
| rima | i.na.tus |
Forma verbal
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um) | ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | ōminātus | ōmināta | ōminātum | ōminātī | ōminātae | ōmināta |
| Vocativo | ōmināte | ōmināta | ōminātum | ōminātī | ōminātae | ōmināta |
| Acusativo | ōminātum | ōminātam | ōminātum | ōminātōs | ōminātās | ōmināta |
| Genitivo | ōminātī | ōminātae | ōminātī | ōminātōrum | ōminātārum | ōminātōrum |
| Dativo | ōminātō | ōminātae | ōminātō | ōminātīs | ōminātīs | ōminātīs |
| Ablativo | ōminātō | ōminātā | ōminātō | ōminātīs | ōminātīs | ōminātīs |
- 1
- Participio perfecto activo de ōminor.
Referencias y notas
Este artículo ha sido escrito por Wiktionary. El texto está disponible bajo la licencia Creative Commons - Atribución - CompartirIgual. Pueden aplicarse cláusulas adicionales a los archivos multimedia.