eruditus

Latín

eruditus
clásico (AFI)	ērudītus [eːrʊˈd̪iːt̪ʊs̠]
eclesiástico (AFI)	ērudītus [eruˈd̪iːt̪us]
rima	iː.tus

Etimología 1

Si puedes, incorpórala: ver cómo.

Adjetivo

1

Erudito, cabal, docto, letrado.

Uso: dícese de personas.[1]

b: Dícese de palabras, facultades, acciones, etc.

Uso: figurado.[1]

Forma verbal

*ērudītus, ērudīta, ērudītum*
	Singular			Plural
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
	Masculino	Femenino	Neutro	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	ērudītus	ērudīta	ērudītum	ērudītī	ērudītae	ērudīta
Vocativo	ērudīte	ērudīta	ērudītum	ērudītī	ērudītae	ērudīta
Acusativo	ērudītum	ērudītam	ērudītum	ērudītōs	ērudītās	ērudīta
Genitivo	ērudītī	ērudītae	ērudītī	ērudītōrum	ērudītārum	ērudītōrum
Dativo	ērudītō	ērudītae	ērudītō	ērudītīs	ērudītīs	ērudītīs
Ablativo	ērudītō	ērudītā	ērudītō	ērudītīs	ērudītīs	ērudītīs

1: Participio perfecto pasivo de ērudiō.

Referencias y notas

Glare, P. G. W. (editor, 1983) Oxford Latin Dictionary. Oxford: Oxford University Press

Este artículo ha sido escrito por Wiktionary. El texto está disponible bajo la licencia Creative Commons - Atribución - CompartirIgual. Pueden aplicarse cláusulas adicionales a los archivos multimedia.