alienatus
Latín
| aliēnātus | |
| clásico (AFI) | [a.lɪ.eːˈnaː.tʊs] |
| rima | e.na.tus |
Forma verbal
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um) | ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | aliēnātus | aliēnāta | aliēnātum | aliēnātī | aliēnātae | aliēnāta |
| Vocativo | aliēnāte | aliēnāta | aliēnātum | aliēnātī | aliēnātae | aliēnāta |
| Acusativo | aliēnātum | aliēnātam | aliēnātum | aliēnātōs | aliēnātās | aliēnāta |
| Genitivo | aliēnātī | aliēnātae | aliēnātī | aliēnātōrum | aliēnātārum | aliēnātōrum |
| Dativo | aliēnātō | aliēnātae | aliēnātō | aliēnātīs | aliēnātīs | aliēnātīs |
| Ablativo | aliēnātō | aliēnātā | aliēnātō | aliēnātīs | aliēnātīs | aliēnātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de aliēnō.
Referencias y notas
Este artículo ha sido escrito por Wiktionary. El texto está disponible bajo la licencia Creative Commons - Atribución - CompartirIgual. Pueden aplicarse cláusulas adicionales a los archivos multimedia.